Mykola Kushnarev: Čerņigovas volejbolists Krievijas gūstā

Starptautiskā Olimpiskā komiteja ir paziņojusi to 14 krievu un 11 baltkrievusportistu vārdus, kuri ir uzaicināti piedalīties Parīzes olimpiskajās spēlēs. baltkrieviju pārstāvēs svarcēlājs Yavgeny Tsikhantsov, bet krieviju - Tuvas iedzīvotājs Nachin Mongush. Tomēr šis saraksts nav galīgs, un 2024.gada olimpiskajās spēlēs var būt vēl vairāk krievu un baltkrievu.

Прочитати цей текст українською мовою можна тут 

Tento text v češtině si můžete přečíst zde

Diesen Text können Sie hier auf Deutsch lesen

Puteți citi acest text în limba română aici

Šį tekstą lietuvių kalba galite perskaityti čia

Можете да прочетете този текст на български тук

Lai gan viņi sacentīsies zem neitrāla karoga (tomēr, ja viņiem veiksies, krievijas un baltkrievijas propaganda par to "aizmirsīs" un nosauks sportistus par tādiem, kādi viņi ir - par krieviem un baltkrieviem), mēs neesam atraduši nekādus pret karu vērstus paziņojumus no iepriekšminēto sportistu - Monguša un Tsikhantsova puses. Tādējādi var apgalvot, ka viņi, tāpat kā vairums viņu kolēģu, ja arī atklāti neatbalsta genocīda karu, ko ar baltkrievijas atbalstu īsteno krievija Ukrainā, tad arī nenosoda šo karu.

Tajā pašā laikā baltkrievijas Olimpiskā komiteja palika... neapmierināta ar SOK lēmumu, kas neļāva Parīzē piedalīties visiem sportistiem, kurus baltkrievi vēlējās redzēt:

-" Neizpratni un apkaunojumu izsaucnesaprotamā un necaurspīdīgā pieeja un secinājumi ," teikts organizācijas, kuru vada baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko dēls Viktors, paziņojumā par "tā sauktās komisijas, kas pārbauda sportistu neitrālo statusu, lai tos pielaistu dalībai olimpiskajās spēlēs."

Tajā pašā laikā Ukrainas sportisti ne tikai nevar normālos apstākļos sagatavoties Olimpiskajām spēlēm savā valstī: piemēram, no sešiem Čerņihivas stadioniem krievijas un baltkrievijas okupantu veiktā pilsētas aplenkuma laikā, pieci tika bojāti vai iznīcināti... Diemžēl ne visiem Ukrainas sportistiem bija iespēja pat vismaz mēģināt kvalificēties spēlēm Parīzē:

2023.gada novembrī, aizstāvot Ukrainas izlasi, gāja bojā bijušais Menas "Interagrosystem" futbolists Vsevolods Boduns, bet 2024.gada jūnijā nomira bijušais Čerņihivas volejbola kluba "Burevestnik" spēlētājs Andrejs Pedora.

Un šis nav pilnīgs saraksts. Vēl 2024.gada februārī Ukrainas Jaunatnes un sporta ministrija ziņoja par 443 Ukrainas sportistiem un treneriem, kas gājuši bojā Ukrainas-krievijas kara laikā.

Taču šajā rakstā pievērsīsimies kam citam - sportistam, kurš riskē 2024.gada olimpiskās spēles pavadīt krievijas gūstā, kurā viņš atrodas jau vairāk nekā divus gadus. Runa ir par bijušo Ukrainas volejbola elites divīzijas spēlētāju-Mykola Kushnarev.

Superlīgas centra bloķētājs

Mykola ir dzimis 1991.gadā Luhanskā. Septītajā klasē viņš sāka spēlēt volejbolu un iestājās reģionālajā fiziskās audzināšanas augstskolā.

-"Mykola mācījās ļoti labā skolā, tāpēc viņam bija augsts vispārējais līmenis," atceras Volodimirs Žula, bijušais Čerņihivas Burevestnik-ŠVSM galvenais treneris, un piebilst: " Mykolas galvenā īpašība bija uzticamība.

Mykola Kushnarev pieaugušo līmenī nesāka spēlēt Luhanskā, bet gan otrā valsts pusē - Užhorodā. Dažus gadus vēlāk, 2010.gadā, 19 gadus vecais centrālais bloķētājs pārcēlās uz Čerņihivu (tajā gadā vietējā komanda pirmo reizi iekļuva Ukrainas volejbola elitē - vīriešu Superlīgā).

-"Uzbrukumā Mykola neizcēlās, taču kā bloķētājs viņš bija Dieva dāvana," saka Burevestņika bijušais komandas biedrs, tagad Harkovas Juridiskās akadēmijas rezervists Bohdans Tatarenko.

Pirmo reizi jauno volejbolistu trenēja Volodimirs Žula, bijušais Ukrainas izlases spēlētājs un mūsu valsts pirmā pasaules volejbola čempionāta dalībnieks. Pēc tam Mykola Kushnarev paspēja spēlēt sava vārdabrāļa un "Burevestnik" nozīmīgas personas Nikolaja Blagodarnija vadībā:

-"Mykola Petrovičs dzīvoja kopmītnē kopā ar saviem sportistiem. "Viņš nesekoja viņiem soli pa solim, bet izturējās pret viņiem kā pret saviem bērniem - viņš pievērsa uzmanību tam, ko viņi dara," atceras Mykola sieva Natalija Kushnareva.

Šajā laikā komanda neatpalika - 2012/13 un 2013/14 sezonā "Burevestnik" kopā ar Mykolu Kushnarevu divas reizes pēc kārtas ieņēma ceturto vietu Ukrainas Superlīgā.

-"Mykola tika cienīts un mīlēts komandā. Viņš parasti spēlēja pamatsastāvā un viņam bija labas bloķētāja prasmes. Ikdienā viņš bija mierīgs un draudzīgs. Diemžēl viņš guva pleca traumu," stāsta Volodimirs Borisenko, vēl viens bijušais Mykola Kushnarevpartneris, tagad Hmeļņickas "Podillia" saspēles vadītājs.

Tieši 2013./2014. gada sezonā gūtā trauma kļuva par atslēgu 23 gadus vecajam (tobrīd) futbolistam:

-"Viņam tika veikta operācija Ukrainas Nacionālās medicīnas zinātņu akadēmijas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā pēc kā veikta rehabilitācija. Viņa veselības stāvoklis bija normāls - vizuāli roka un plecs bija bez pazīmēm, taču pēc katras spēles viņam bija sāpes. Viņš juta, ka vairs nespēj pielikt tādu spēku, kāds viņam bija pirms traumas..." stāsta Natalija.

Tāpēc 2014.gadā Mykola pameta profesionālo sportu un uzsāka jaunu dzīves posmu - militāro karjeru, pievienojoties Ukrainas Nacionālajai gvardei.

Lai gan viņš pilnībā neatteicās no volejbola, viņš spēlēja sporta veterānu un armijas darbinieku sacensībās.

Natalija un Mykola

Mykolu mājās gaida ģimene - sieva un dēls. Natalija iepazinās ar savu vīru 2010.gadā studentu kopmītnēs.

-"Ziniet teicienu: liktenis tevi atrod mājās pie plīts," viņa sieva Natalija atceras savu iepazīšanos ar Mykolu, "Mēs dzīvojām kopmītnēs ar manu draudzeni: viņa satikās ar volejbolistu, un Mykola bija atbraucis ciemos. Tas bija janvāris...

Natalija ieradās Čerņihivā no Dobriankas (gandrīz pie baltkrievijas robežas). Laikā, kad pāris iepazinās, viņa jau bija beigusi augstskolu (viņa ir darba apmācības, tehnoloģiju un datorikas skolotāja) un turpināja strādāt universitātē par vecāko laboranti, vienlaikus studējot aspirantūrā. Mykola arī dzīvoja kopmītnēs, jo līdztekus spēlēšanai "Burevestnyk" komandā viņš studēja universitātē, lai kļūtu par fizkultūras skolotāju.

-"Mēs tikāmies divus gadus. Un tad mēs apprecējāmies. Novembrī mēs būsim precējušies 12 gadus," saka Natalija.

Pāra auguma atšķirība ir ļoti liela, jo Mykola ir diezgan augsts pat pēc volejbola standartiem - 2 metri un 2 centimetri, bet Natalija - 1 metrs un 63 centimetri. Tomēr tas neapturēja viņu mīlestību:

-"Jā, Mykola nav maza auguma. Es vienmēr jutos droši. Es varu atļauties valkāt augstpapēžu kurpes vai pat vispār nevalkāt... Lai gan runa nav par to, vai tu esi augsts vai īss. Tev ir jāmīl cilvēks, nevis viņa augums. Mykola ir mīlošs vīrs un tēvs, un viņš ir tas, kurš piepilda mūsu sapņus.

Černobiļas aizsardzība un nebrīve

Mykola jau sen - 2014.gadā - pievienojās Ukrainas Nacionālajai gvardei.

Lai gan tajā laikā sākās pašreizējais Ukrainas un krievijas karš (vispirms krievija anektēja Krimu un pēc tam mēģināja sagrābt Donbasu), Mykola neatradās ATO zonā, jo strādāja citā svarīgā objektā, nodrošinot Černobiļas atomelektrostacijas drošību.

Kā zināms gandrīz visai pasaule, 1986.gadā Černobiļas atomelektrostacijā notika avārija, kas izraisīja globālu vides katastrofu. Un, lai gan situācija ap spēkstaciju tagad ir kontrolēta, Černobiļas zona joprojām ir piesārņota ar radiāciju, tāpēc darbu tajā var veikt tikai īpašos apstākļos:

-"Protams, katastrofas sekas mēs izjūtam vēl šodien. Taču Nacionālās gvardes karavīri dienesta laikā nēsāja glabāšanas ierīces - ir speciāla nodaļa, kas nodrošināja, lai radiācijas deva nepārsniegtu normu," stāsta Natalija.

Mykolas darba grafiks stacijā bija divas dienas ik pēc trim. Bet pirms pilna iebrukuma sākuma, kad krievijas un baltkrievijas karaspēks jau bija izvietots pie Ukrainas robežas (kā paši teica, militāro mācību vajadzībām), stacija tika pastiprināta:

-"Viņš ieradās stacijā 21.februārī. Pastiprināta drošība Černobiļā tika ieviesta 15. februārī, bet pēc 15.februāra viņš atgriezās mājās. Un 21.februārī viņš devās uz staciju uz divām nedēļām. Tomēr viņš tā arī neatgriezās mājās..." atceras Natalija.

Pirmajā pilna iebrukuma dienā, kad krievijas karaspēks no baltkrievijas iebruka gan Černobiļā, gan Čerņigivā, Mykola zvanīja mājās un mierināja ģimeni:

-"23.februāra vakarā es un mans bērns atgriezāmies no treniņa un pildījām mājasdarbus. Es gāju gulēt vēlu. Bet piecos no rīta mani pamodināja Mykola ar zvanu. Viņš mani nebiedēja, bet mierīgā balsī teica: "Nataša, pamosties". Viņš teica, ka viss nav labi, krievijas karaspēks ir iebrucis Ukrainā, to skaits ir milzīgs, viņi dodas uz Černobiļu, viņus var ielenkt, jo kodolobjekta teritorijā ir aizliegts aktīvi karot... Viņš teica: "Atceries, ka tu esi militārpersonas sieva, un tev ir jābūt stiprai un drosmīgai," saka volejbolista sieva.

Viss notika tā, kā Mykola nojauta. krievijas karaspēks, ignorējot visas starptautiskās normas par karadarbības aizliegumu kodoliekārtu teritorijā, ienāca stacijā, un okupanti draudēja sākt kauju. Ja Nacionālā gvarde būtu devusi pretdarbību, pasaule atkal būtu varējusi piedzīvot kodolkatastrofas sekas, kuras kara laikā būtu bijis vēl grūtāk lokalizēt.

Toreiz, 2022.gada 24.februārī, Mykola Kushnarev kopā ar citiem Nacionālās gvardes karavīriem nokļuva gūstā. Gūstekņi ilgu laiku tika turēti stacijā. Šajā laikā viņi paspēja saņemt 7 mēnešus ilgu radiācijas devu.

Līdz 8.martam Mykola varēja zvanīt savai ģimenei pa mobilo tālruni. Pēc tam telefonu atņēma gūstekņiem, un saziņa kļuva vēl grūtāka: Nacionālajai gvardei bija palicis tikai viens fiksētais telefons. Tomēr uz to varēja zvanīt tikai no Slavutičas. Slavutičā dzīvojošie gūstekņu radinieki darbojās kā "starpnieki" un piestiprināja savu mobilo telefonu klausuli pie fiksētā tālruņa:

-“Es viņu gandrīz nedzirdēju (protams, arī viņš mani gandrīz nedzirdēja), bet mēs varējām runāt divas minūtes. Tas bija tik īsi, jo viņiem bija viens telefons uz 169 cilvēkiem..." Natalija stāsta.

Taču izrādījās, ka "salauztais telefons", ko ģimene 2022.gada martā izmantoja saziņai ar gūstekņiem, bija "greznība".

31.martā krievijas karaspēks, atkāpjoties no Kijevas un Čerņihivas apgabala teritorijas, aizveda gūstekņus uz krievijas teritoriju. Tāpēc pēdējo reizi Natalija ar savu vīru runāja pirms vairāk nekā diviem gadiem- 2022.gada 30.martā.

2022. gada augustā-septembrī visi gūstekņi nosūtīja vēstules savām ģimenēm ar vienu un to pašu īsu frāzi krievu valodā: "Dzīvi un veseli. Vissirkārtībā".

-“Tā bija vienīgā vēstule, ko šajā laikā saņēmām no Mykolas. Nebija arī vairāk zvanu," stāsta Mykolas sieva.

Tas ir starptautisko humāno tiesību un Ženēvas konvenciju par izturēšanos pret karagūstekņiem pārkāpums.

Tomēr tas nav vienīgais pārkāpums. Ir zināms, ka pēc Černobiļas avārijas gūstekņi tika nogādāti Novozibkivā, krievijā, kas, kā norāda Natalija, arī ir pēc Černobiļas avārijas piesārņota vieta (oficiāli neapdzīvojamā zona sākas uz dienvidrietumiem no pilsētas). Gūstekņus bija paredzēts turēt īpašās nometnēs, bet tā vietā krievija turēja karavīrus pagaidu aizturēšanas centrā, kas bija paredzēts parastiem noziedzniekiem.

Pēc gada, kas pavadīts Novozibkivā, gūstekņi tika pārvesti uz citiem krievijas reģioniem.

-“Šodien nav iespējams skaidri pateikt, kur ir mans vīrs. 2024.gada janvārī notika apmaiņa no Tulas apgabala - trīs cilvēki atgriezās un teica, ka nav redzējuši Mykolu, bet izsaukuma laikā dzirdējuši mana vīra vārdu un ka viņš uz to atsaucies," par jaunāko informāciju par savu radinieku stāsta Natalija.

Tomēr kopš janvāra ir pagājuši gandrīz seši mēneši. Un tagad nav zināms ne tikai tas, kādos apstākļos atrodas Mykola Kushnarev, bet arī tas, kur viņš tiek turēts. Nav zināms arī viņa veselības stāvoklis. Tomēr mēs zinām, ka lielākajai daļai cilvēku, kas ilgu laiku pavadījuši radiācijas piesārņojuma zonā, tostarp tiem, kas jau atgriezušies no gūsta, jau ir vairogdziedzera problēmas.

Radinieku cīņa

Sagūstīto Nacionālās gvardes karavīru radinieki ir apvienojušies kopienā, kas jau vairāk nekā divus gadus cenšas panākt savu radinieku vai kolēģu atgriešanos no gūsta:

-“Protams, tas, ka mūsu radinieki atrodas nebrīvē, ir traģēdija. Bet mums vēl salīdzinoši paveicās, jo mēs- radinieki, esam Čerņihivā un Slavutičā un vairāk vai mazāk pazinām viens otru pirms pilna iebrukuma sākuma. Tāpēc mēs ātri apvienojāmies. Tagad mūsu apvienībā ir vairāk nekā 200 radinieku. Pat tie, kuru tuvinieki jau ir atgriezušies, nepamet asociāciju un palīdz mums, līdz visi atgriezīsies. Pievienojas arī tie, kuri ir atgriezušies no gūsta. Mūsu devīze ir "Kopā līdz galam"," saka Natalija.

Vēl 2022.gadā Čerņigivas iedzīvotāji pilsētā varēja redzēt reklāmas stendus, kas atgādināja par nepieciešamību atgriezt gūstekņus no Černobiļas atomelektrostacijas - šīs akcijas par saviem līdzekļiem veica radinieki. Kā stāsta Natalija Kushnareva, lai atrastu un atgrieztu savus tuviniekus, viņi uzrakstīja tūkstošiem personisku un kolektīvu paziņojumu un aicinājumu, rīkoja simtiem sanāksmju un konferenču, tostarp Ukrainas Drošības dienesta Kara gūstekņu meklēšanas un atbrīvošanas koordinācijas štābā, Ukrainas parlamenta cilvēktiesību komisāra birojā, Ukrainas Nacionālās gvardes Galvenajā pārvaldē, Iekšlietu ministrijas, Veselības ministrijas, Ārlietu ministrijas pārstāvjiem un Ārlietu ministrijas pārstāvjiem. Černobiļas AES ieslodzīto tuvinieki apmeklēja desmitiem starptautisku tikšanos ar vēstniekiem, ārvalstu diplomātiem, ANO darba grupas sekretariāta pārstāvjiem, ANO Neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas Ukrainā pārstāvjiem, EDSO dalībvalstu delegāciju pārstāvjiem utt., utt.

-“Černobiļas atomelektrostacijā gūstā nonāca 179 Nacionālās gvardes karavīri. Deviņas sievietes un viens vīrietis tika atdoti atpakaļ stacijas darbinieku rotācijas laikā. Pārējie tika aizvesti uz krieviju. Tagad nebrīvē joprojām atrodas 89 ČNES aizstāvji," stāsta Natalija.

Līdz šim pēdējā apmaiņa notika 31.maijā. Toreiz no gūsta atgriezās 14 Nacionālās gvardes karavīri. Pasaules plašsaziņas līdzekļos tika izplatīta viena no viņiem, Romāna Horilika, fotogrāfija, kurā redzams, ka izģindušais vīrietis atgādina nacistu koncentrācijas nometnes gūstekni 40. gados.

-“Cilvēki pārdzīvoja spīdzināšanu, vardarbību, piekaušanu. Viņi tika sisti katru dienu, viņi tika sisti ar nūjām, krēsliem, elektrošoku... Tā bija regulāra smaga vardarbība. Es nesaprotu, kā var šādi ļaunprātīgi izturēties pret cilvēkiem. Man tas vienkārši nenāk prātā," stāstaMykola Kushnarev sieva.

Tuvinieki uzzina, vai viņu tuvinieki ir starp apmainītajiem, tikai pēc tam, kad gūstekņi ierodas Ukrainas kontrolētajā teritorijā:

-"Meitenes sāka rakstīt mums (Černobiļas AES ieslodzīto ģimeņu tērzētavā - red.), ka es saņēmu ziņu no koordinācijas štāba, es... Ir satraukums," Natalija stāsta par to, kā tuvinieki uzzinās, kam paveicās sagaidīt savu tuvinieku atbrīvošanu no gūsta un kam nāksies gaidīt ilgāk: "Mēs jau "profesionāli" turamies un aizturam sāpes un bailes, lai daži cilvēki varētu domāt, ka esam laimīgi. Taču tas ir ļoti grūti gan fiziski, gan garīgi.

Bez Natalijas Mykolam mājās viņu gaida dēls Jevhens. Kad tēvs tika sagūstīts, zēnam bija 8 gadi, un tagad viņam ir 10 gadi.

-“Es nekavējoties pateicu dēlam, ka viņa tēvs ir sagūstīts. Protams, viņš bija satraukts un pat raudāja, kad Koļa vēl varēja zvanīt. Taču mans vīrs viņam mācīja, ka dēlam jābūt stipram un drosmīgam un jāaizsargā māte. Tāpēc viņš sevi uzskata par manu pagaidu miesassargu un aizstāvi: līdz tētis atgriezīsies. Viņš saprot, ka valstī notiek karš, viņš zina, ka kādam tētis ir frontes līnijā, viņš pazīst bērnus, kuru tēvi diemžēl jau gājuši bojā..... Dēls zina par katru apmaiņu un cer, ka tēvs drīz atgriezīsies. Kara laikā bērni ir izauguši ne pa vecumam, īpaši tie, kuriem tagad nav tēva atbalsta, bet viņi to jūt. Žeņa lepojas ar savu tēti, esmu pārliecināta, ka viņš pārdzīvos gūstu un mēs drīz būsim kopā," saka karagūstekņa volejbolista sieva.

Natalija stāsta, ka katru rītu un vakaru viņa domās sveicina vīru un saka ar labu nakti.

Natalija visu no darba un bērnu aprūpes brīvo laiku velta vienam mērķim - panākt, lai viņas vīrs atgrieztos no gūsta: viņa raksta aicinājumus, apmeklē sanāksmes un konferences...

-“Maijā mēs devāmies uz Varšavu, lai tiktos ar ANO darba grupu vardabīgos un piespiedu pazušanas jautājumos. Mēs iepazīstinājām ar savu aicinājumu. Mūsu vidū bija pat karavīri, kas bija atgriezušies no gūsta - dzīvi liecinieki.Viņu liecības lika raudāt dažādu valstu pārstāvjiem un tulkotājiem... Normāls cilvēks nevar mierīgi klausīties šādu vardarbību, nevar nereaģēt uz šausmām, ko mūsu vīrieši piedzīvo gūstā," viņa stāsta.

Tajā pašā laikā pat Sarkanajam Krustam nav piekļuves Ukrainas karagūstekņiem (kā tam vajadzētu būt, ja mūsu valsts ienaidnieks būtu kāds, kam rūp starptautiskie noteikumi):

-“Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja saka, ka viņiem nav šādas iespējas, krievija to neļauj, neļauj..." uzsver Natālija.

Pēc Natalijas Kushnarevasteiktā, krievija ir atteikusies izveidot jauktās medicīniskās komisijas, kam būtu jāatbilst Ženēvas konvencijām. Un, no vienas puses, tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā stāvokli, kādā atgriežas ukraiņu karagūstekņi (pat maniaku vidū ne visi lielās ar to, ko ir izdarījuši...). No otras puses Ukraina ļauj Sarkanā Krusta pārstāvjiem jebkurā laikā apmeklēt krievu karagūstekņus, un viņiem ir atļauts sarakstīties ar ģimenēm, zvanīt uz mājām utt. Un, kad viena puse karā spēlē pēc noteikumiem, bet otru šie noteikumi neierobežo... (Es šeit varētu daudz rakstīt, bet lielākā daļa metaforu, kas nāk prātā, nav pārāk cenzējošas... Vispiemērotākā ir salīdzināt šādu karu ar cīņu starp vidējā svara bokseri no vienas puses ar sasietām rokām un smagsvaru kikbokseri, kurš var sist ar abām rokām un kājām...) Tā vienkārši nedrīkst notikt divdesmitpirmajā gadsimtā it kā "civilizētajā" Eiropā!

-"Ja ārsti no citām Eiropas valstīm ierodas un redz, kādos apstākļos tiek turēti Ukrainas karagūstekņi, viņi skatās uz tām briesmīgajām kamerām ar pelējumu, kur skraida žurkas, kur cilvēki dzer tikai ūdeni, kas paredzēts tehniskajām vajadzībām, nevis lietošanai uzturā, kur cilvēkiem dod zupu no sīpoliem, sapuvušām zivīm vai zivju galvām... Bail iedomāties, kā cilvēks var izdzīvot šādā nebrīvē," saka Natalija Kushnareva.

Krievijas sportisti olimpiskajās spēlēs- ukraiņi krievijas gūstā

Mykola Kushnarev nav vienīgais sportists krievijas gūstā. Tur ir divi bijušie Čerņigovas "Burevestnik" spēlētāji. Otrs ir bijušais Superlīgas spēlētājs Mikita Kaliberda, kurš tika sagūstīts tajā pašā 2022.gadā.

Vai krievijas un baltkrievijas sportisti, kuri (un tas ir svarīgi) neaicina savu valstu diktatorus Vladimiru Putinu un Aleksandru Lukašenko atbrīvot no krievijas gūsta savus ukraiņu kolēģus, sportistus Mykolu Kushnarevuun Ņikitu Kaliberdu vai vismaz pieprasīt, lai krievija apmaina visus ukraiņu karagūstekņus... Vai šādiem krievijas un baltkrievijas sportistiem ir tiesības brīvi sacensties drošā Francijā, kamēr viņu valstis Ukrainā rada elli? Mēs domājam, ka atbilde ir skaidra: nē, viņiem nevajadzētu.

-“Es vispār neļautu nevienam krievijas federācijas pilsonim iebraukt civilizētajā pasaulē. Zem jebkura karoga. Mūsu sportistiem nav normālu treniņu iespēju - mums vairākas reizes dienā notiek gaisa uzlidojumi. Mūsu valstī ir bombardēti stadioni, iznīcinātas sporta zāles, slēgti peldbaseini utt. Daudzi mūsu sportisti karā ir gājuši bojā, ievainoti un sakropļoti karadarbības rezultātā. Kā mūsu sportisti, kuru vecāki gājuši bojā šajā karā, var piedalīties sacensībās? Es uzskatu, ka, kamēr turpinās karš Ukrainā, sportistiem no krievijas un baltkrievijas nedrīkst atļaut piedalīties nekādās sacensībās! Lai baltkrievi sacenšas ar krieviem. Viņi neļauj mums dzīvot mierā un mūsu sportistiem trenēties un gatavoties sacensībām. Tāpēc ne tikai mums, ukraiņiem, jābūt pret to, bet visai civilizētajai pasaulei," uzsver Natalija Kushnareva.

P. S.

Mykola Kushnarev uzvarēja krieviju un baltkrieviju. Un tā nav metafora. Bijušais "Burevestņik" galvenais treneris Volodimirs Žula mums parādīja fotogrāfiju, kurā redzama Čerņihivas komanda, kuras sastāvā spēlēja Mykola, stāvot ar medaļām un Triju māsu turnīra kausu. Tās bija sacensības, kas notika pirms 2014.gada, pirms krievija uzbruka Ukrainai, uz Černihivas apgabala robežas Ukrainā, Brjanskas apgabala krievijā un Gomeļas apgabala baltkrievijā. Šajos turnīros piedalījās trīs valstu pārstāvji, no kurām divas toreiz Ukrainu sauca par "māsu" un tagad uzbruka šai "māsai".

Mykola Kushnarev uzvarēja krieviju un baltkrieviju un pierādīja, ka tas ir pilnīgi iespējams. Tāpēc mēs nedrīkstam padoties. Ukrainai ir jāuzvar karā. Un Mykolam jāatgriežas mājās, kur viņu gaida sieva un dēls. Bet, lai tas notiktu, mēs visi - ikviens, kas lasa šo tekstu - nedrīkstam būt vienaldzīgi.

Palīdziet Ukrainas bruņotajiem spēkiem un atgādiniet Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai par ukraiņu volejbolistu Mykolu Kushnarevu, kurš jau vairāk nekā divus gadus atrodas krievijas gūstā.Viņa vārds, kā arī citu krievijas sagūstīto Ukrainas sportistu vārdi ir jādzird Parīzes stadionos.

Paldies Annai Šinkarjuk par palīdzību tulkojumā uz latviešu valodu.

Arī Annas Šinkarjuk brālēns ir krievijas gūstā kopš 2023.gada aprīļa…

Sergeis Karass

Čerņigovas mediju grupa